Ceļš

Mans stāsts par džungļiem un Kepu

Pēc kultūršoka, kas man patiešām iestājās, nonākot Jasmīnu ielejas eko viesnīcā džungļos (jeb – Kambodžas dabas parkā), jo baidīja viss – iespējamie odi un citi mošķīši, neskaidrība par to, kā būs ar gaismu vakarā, ja hotelis darbojas tikai ar saules bateriju saražoto enerģiju; vai baseinā, kurš pats attīrās (un tāpēc ūdens ir zaļā krāsāJ) tiešām var kāpt iekšā un arī citām civilizācijas un arī veselā saprāta raisītām bažām, iestājās atslābuma un pavisam ātri – sajūsmas fāze.

Džungļi mani apbūra ar savām skaņām un debesīm. Sēžot hoteļa amfiteātrī uz ļoti jau nu siltā akmens soliņa, sajutos kā kādreiz bērnībā planetārijā,  kad lektors stāstīja par dienvidu puslodē redzamajiem zvaigznājiem. Tikai šoreiz tas bija pa īstam. Skaņas izstāstīt nav iespējams, zvaigznes nofotografēt vislabāk ar actiņām! Ir vērts to izbaudīt. Ja vēl Vecgada vakara sakarā amfiteātrī džungļu skaņas tiek papildinātas ar džezu izcilas franču dziedātājas izpildījumā un vīna glāzi, tad patiešām – tās ir nekur vēl neizjustas izjūtas. Tieši šo sajūtu, arī brīnišķo saulrietu un gardo ēdienu (ar svaigo piparu mērcīti!) dēļ labprāt nokļūtu Kepā vēl un vēl.

Ceļš uz Vjetnamu

Arī ceļš uz Vjetnamu jāsaista ar kultūršoku. Vispirms jau – mūsu – eiropiešu uzskats par to, kas ir tuvu un kas ir tālu. Nez vai mums ienāktu prātā, ka tepat no Saulkrastiem ātri aizbrauksim līdz Kaļiņingradai – tas taču ir tepat, vienas jūras piekrastē. Katrā ziņā, kad 7os devāmies prom no sava džungļu hoteļa, saņemot līdzi gardas brokastu maizītes, mums nebija ne jausmas, ka tās vajadzētu sataupīt arī pusdienām un vakariņām, ka ceļš noslēgsies apmēram ap 11iem vakarā, jo, lai gan mēs devāmies uz citu valsti – bet tepat jau, netālu. Jāsaka, ka tūrisma firmai, kas organizēja šo mūsu pārbraucienu, arī nebija vienota priekšstata, cik brauciens būs ilgs, un, laikam jau arī par to, kā tas īsti notiek.

Sākās viss ļoti jauki, jo mūs četrus un vēl trīs baltos (jaunu sievieti no Holandes, kas viena apceļo Āziju un angļu pāri) iesēdināja busiņā un teica, ka busiņa vadītājs un palīgs nogādās mūs līdz Kambodžas robežai. Vjetnamas pusē mūs sagaidīs citi cilvēki, kas iesēdinās mūs autobusā uz Hošeminu (kas mūsu prātos nozīmēja vismaz Mekongas ekspresi ar bulciņām un ūdens pudelītēm, par sēdvietām un tualeti jau nemaz nerunājot). Jo cilvēks jau pie visa ļoti ātri pierod.

No Kepas līdz Vjetnamas robežai braucām neilgi, priecājāmies par sāls laukiem un interesantajiem skatiem jūras piekrastē.

Robeža starp Kambodžu un Vjetnamu

Kambodžas robežas pusē izpildām kādas formalitātes, samaksājam katrs pa dolāram policijai (tā teica busiņa vadītāji un apstiprināja arī tūrisma firmas pārstāvji – ja viņi saka, tad jāmaksā). Tad dodamies uz Vjetnamu.

Sajūtas – kā skatoties vecu filmu par to, kā meksikāņi, visu savu iedzīvi sakraujot koferīšos, lielā saulē kājām pa smilšainu ceļu dodas uz Ameriku.  Tikai šoreiz tie meksikāņi bijām mēs. Neitrālā zona ir kādus 300 -500 m garš, saules nokarsēts smilšains ceļš, kas savieno abas valstis, bet abās pusēs ceļam atrodas fantastiski, īsti Lasvegasas stilā veidoti spēļu nami (abās valstīs azartspēles ir aizliegtas). Varat tikai iedomāties, cik ļoti to visu gribējās iemūžināt!

Vjetnamas pusē mūs sagaidīja kārtējās formalitātes – vajadzēja uzrakstīt, ka esam veseli. Ierēdnis lika par to katram samaksāt – nu protams!- vienu dolāru. Tā kā mums bija beigušās viendolāru rezerves, piedāvājām 4 $ vietā 20$ banknoti. Izrādījās, ka ierēdnim nav ko izdot (lieki piebilst – nav arī nekādas kvīts, ko izdot par šo dolāru saņemšanuJ). Labi, ka mums izlīdzēja holandiete, kurai bija 5$ banknote.

Ceļš uz Hošeminu

Vīrietis melnās drēbēs, kurš cenšas paņemt manu koferi un ielikt savā melnajā mašīnā. Izrādās – mums visiem jāsēžas tajā un jābrauc (vīrietis nerunā angliski). Braucam. Mašīna laba. Saku – nu labi, ja mūs nolaupa, tad vismaz visus četrus kopā.

Pilsētiņa, kafejnīca, tur jau priekšā holandiete. Uzzinām, ka tūlīt būs autobuss. Un tad atkal kāds ņem manu koferi, ar pirkstiem rāda, kur jāiet. Autobusā aktīva meitene (atbildīgā par kārtību), kas tajā jau sēdošos pasažierus optimizē un iesēdina arī mūs. Bez šoferīša autobusam ir arī iekšā krāvējs jeb saucējs. It kā jau vietas pietiek, bet ir ļoti maz vietas kājām (pat manām). Autobuss neliels, kādas 20 sēdvietas. Uzskatām, ka mums iekāpjot, tas jau ir pilns.

Tad, kad pasažieru optimizēšana ir notikusi vēl vairākas reizes un autobusā saskaitām jau 32 cilvēkus (jo meitenei – optimizētājai ir rezerves mazie bērnu plastmasas beņķīši), vēl autobusā iekāpj vismaz 5-6 cilvēki (saskaitīt vairs nav iespējams). Saucējs praktiski visu ceļu stāv durvīs un tad, ja uz ceļa parādās riteņbraucēji, gājēji vai lēnāki mocīšbraucēji, sauc viņiem, lai griež ceļu.

Pēdējie baltie, ko iesēdina (uz stabilajiem krēsliem, optimizējot vietējos braucējus), stāsta, ka nokāpuši no kuģa un laipnajiem cilvēkiem ostā jautājuši, kā nokļūt uz Hošeminu. Tad no viņiem paņemti daži $ un viņi iesēdināti jaukā melnā mašīnā. Viņi esot bijuši pārliecināti, ka viņus ved uz tūrisma biroju. Pāris ļoti satraukts un grib zināt, kur mūs tagad ved, kad būs birojs un cik par to liks maksāt. Varam tikai pateikt, ka mums arī nav nekādu biļešu. Un, ka ceram, ka mūs taču kaut kur beidzot iesēdinās autobusā… Vai vēl labāk – ka Hošemina drīz jau būs klāt. Diemžēl – tas tik drīz tomēr nenotiek.

Kad ap 13iem tuvojāmies kādai lielai pilsētai, šosejas krustojumā ar vietējas nozīmes ceļu autobuss apstājas un meitene optimizētāja baltajai sievietei gados, kas arī ceļo viena, rāda, ka viņai jākāpj ārā. Sieviete nepiekrīt (jo tas ir nekurienē…). Taču, ieraudzījusi, ka viņas koferis no autobusa jumta jau ir nocelts, sieviete tomēr dodas ārā. Tajā pašā laikā piebrauc motocikls, sieviete ar visu koferi tiek uzsēdināta uz tā un acīmredzot tiek vesta uz pasūtīto galamērķi.

Pilsētā mums tiek rādīts, ka jāpārsēžas uz citu, mazliet mazāku busiņu, kur kājām vietas patiešām ir vēl mazāk. Meitene-optimizētāja paspēj arī mums parādīt, ka jaunais busiņš brauks uz Hošeminu un, ka mums nevajag maksāt.

Arī šajā busiņā ir šofera palīgs, kas mēģina optimizēt Juri un no priekšējā sēdekļa pārsēdināt uz beigām. Taču mēs neļaujamies.

Tā, braucot pa šauro šoseju gar kanāliem un upēm, šķērsojot upes pa tiltiem un ar prāmjiem, apraucot žāvēšanai izliktos rīsu un malkas (?) paklājus, sasniedzam ātrgaitas šoseju. Neilgi pirms 8iem (vakarā) esam Hošeminā, kas gan nav gluži mūsu brauciena galamērķis, jo hotelis mums rezervēts iecienītā atpūtas vietā pie jūras netālu no galvaspilsētas.

Mans stāsts par garo ceļu  no Kepas līdz Vjetnamai sanāca diezgan garš.

Gribu teikt, ka visu ceļu, neskatoties uz sāpošajām kājām, ļoti priecājos par to, ko redzu pa logu. Jutos kā Discovery raidījumā, ko vēl pavada saucēja klaigāšana, mašīnu siglnāli, kuģu skaņas un tik neparastās smaržas.


Viss bija kā filmā – mājiņas gan kanālu malām uz ūdens, cilvēki ar vjetnamiešu cepurītēm galvās, rīsu paklāji, ļoti straujās upes, īpatnējie kuģīši kravu pārvadāšanai, perpendikulārie kanāli. Skaisti. Interesanti.

Un – lai gan diezgan sāpīgi, bet ap 22iem nokļuvām Vung Tau, kur bijām paredzējuši sagaidīt 2012. gadu.

Džungļi

Augi, dzīvnieki, dabas skati … Braucot uz Kambodžu mēs, protams, gaidījām, ka tas viss tur būs atšķirīgs un interesants. Tomēr Miks ar Zani, kuri bija parūpējušies, lai īsajā laikā mēs redzētu pēc iespējas vairāk, bija noorganizējuši ko tādu … Šeit atainotas tikai divas epizodes. Pirmā ir no Siem Reap, bet otrā no Kep. Kā virsraksts rāda, abas saistītas ar džungļiem.

Pirmajā gadījumā mēs devāmies uz budistu svētceļojumu galamērķi. No hoteļa uz turieni iet pietiekoši labs ceļš. Izrādījās, ka beigu posmā tā ir maksas šoseja. Turklāt – galamērķis atrodas kalna galā un kalnam visapkārt ir džungļi, kas, savukārt, ir mīnēti. Šajā kalnā ir izmitināti arī kareivji, kuri iepriekšējā karā karoja pretinieku jeb slikto pusē. Viņi netiek īpaši apsargāti vai apspiesti kā savādāk, tikai nedrīkst pamest šo teritoriju. Jau sākot braucienu  kalnup, ievērojām uz katra llielāka koka uzkrāsotu cilvēciņu, kurš lido pa gaisu un pielīmētu uzrakstu khmeru valodā. Tas brīdina, ka kalns ir mīnēts, un doties mežā ir bīstami.

Par galamērķi jāraksta atsevišķi, bet viena no intersantām vietām ir mežā plūstošā upe un seni mākslīgi veidojumi upes gultnē, kuri “apaugļo” ūdeni, kas pēc tam, nonākot ielejā, apaugļo rīsu laukus. Par gidiem šajā pārgājienā strādāja bērnu bariņš, kuri godīgi nopelnīja 1 dolāru. Viņi ne tikai rādīja, kur jāiet skatīties, bet arī brīdināja no asiem augiem un uzraudzīja, lai mēs neietu kur nevajag. Komunicēja angliski – vecumam atbilstoši ļoti labā līmenī. Nopelnītā nauda uzreiz pārceļoja mātes makā, kura tirgoja suvenīrus pie mašīnu stāvvietas. Serviss nebija nedz uzbāzīgs, nedz skaļš, bet toties pietiekoši interesants.

Šajā pārbraucienā bija vēl viena vieta, pie kuras spiedu fotoaparāta slēdzi pa labi un pa kreisi. Ūdenskritums. Laiks silts, apkārt džungļi, īstais brīdis peldēties. Diezgan daudz cilvēku. Namiņi atpūtai. Garšīgas smaržas. Stāvas trepes līdz upei. Ne visi bija gatavi kāpt. Augi. Tauriņi. Akmeņi. Nāras. Jaunas un gados. No dažādām pasaules malām. Skaisti izrotātas šūpoles. Ūdens šļakatas. Atspulgi. Nākošreiz, ja gadītos tur vēl būt, noteikti ieplānotu šeit veselu dienu.

Līdzīgi un atšķirīgi bija džungļi Kepā. Jāsaka atklāti, ka dzīvošanas apstākļi tika turēti vislielākajā noslēpumā. Izrādījās, ka mans joks, ar kuru es pamatīgi sabiedēju Dainu, par to, ka būs jādzīvo viesnīcā džungļos, nemaz nav joks un patiesība būs vēl ekstrēmāka. Katrā ziņā tūrisma birojā sarunātā taksometra šofera sejas izteiksme braucot kalnup pa ļoti jau nu vietējas nozīmes ceļu, bija īpašas fotogrāfijas vērta. Viņš pilnīgi noteikti bija pārliecināts, ka “baltie” brauks uz Kepas centru un tur droši vien ņems “tuk-tuku”. Ne tuvu. Iebraucot Kepā, Zane sāka saspringti skatīties pa logu uz krustojumiem. Jāsaka, ka iebraucot Kepā, ir neliels daudzums ar paralēlām un perpendikulārām ielām, kuras neatšķiras viena no otras. Zane pārliecinoši khmeru valodā lika nogriezties te pa labi, te pa kreisi. Pie katra pagrieziena šofera sejas izteiksme pauda – “Tiešām šeit ir jābrauc?”. Vienā no T veida krustojumiem, Zane lika pagriezties tajā virzienā, kurā T burtam nemaz nav kājiņas. Šoferis, gods, kam gods, izpildīja norādi. Izrādījās, ka tur ir celiņš, pa kuru diezgan droši var braukt ar džipu kādus pārsimts metrus, līdz lieliem vārtiem. Aizbraucis līdz vārtiem, šoferis, apmierināts ar notiekošo, izslējās un taisījās apstāties. Zane,   neizrādot nekādas emocijas, lika nogriezties pa kreisi. Kā man izskatījās – krūmā. Patiesībā tur turpinājās iebrauktās pēdas, kuras veda apkārt nekustamajam īpašumam ar minētajiem vārtiem. Pēc vēl pāris pagriezieniem parādījās dažas lauku mājas, vistu bariņš uz ceļa, kucēni un dažādi dārza augi. Pabraukuši tiem garām mēs nonācām pie diezgan stāva kāpuma. Uzbraukšanas laikā daži taisīja ciet acis un solīja, ka ies tālāk ar kājām. Gods kam gods, džips tika veiksmīgi galā ar stāvo uzbraucienu, tad ar vēl vienu nedaudz stāvāku un Zane lepni paziņoja, ka šeit mēs kāpsim ārā. Šofera sejas izteiksme atainoja miksli no gandarījuma, dziļa izbrīna un cieņas. Vēl kādu laiku pēc tam, kad mēs jau bijām izkāpuši, viņš staigāja starp kokiem un nojumītēm ar smaidu sejā un fotogrāfēja ar savu mobīlo visu pēc kārtas. Pilnigi skaidrs, ka mēs viņam būsim tēma numur viens vēl ilgu laiku.

Pretēji tam, dažiem no mums tā arī neizdevās izspiest smaidu. Vienīgais, ko mēs varējām – uzkrītoši skaļi runāt un uzkrītoši skaļi smieties. Visas stresa pazīmes bija labi aplūkojamas dabā. Nedaudz nomierinājāmies, kad iedeva garšīgas maizītes un super garšīgu kokteili. Bet tas bija tikai viltīgs manevrs, lai sagatavotu mūs namiņam, kurā būs jāpavada vairākas naktis.

Jāsaka atklāti, ka nepierasti apstākļi mūs nevar nobiedēt – ir pieredze. Tomēr ņemiet vērā, ka bijām nokļuvuši biezoknī, kurā lidinājās daži odi. Zinot, ka jebkurš oda kodiens var izrādīties liktenīgs un to, ka neesam no rīta nopūtušies ar pretodu līdzekli no galvas līdz kājām, steidzos labot situāciju un pierunāt arī pārējos darīt to pašu. Situāciju interesantāku padarīja uzraksts “recepcijā”. Bija stāstīts par moskītu tīkla lietošanu naktīs. Par to, ka vajag izņemt no bagāžas smaržīgās ziepes, kuras garšojot žurkām. Ja atstājot koferī, tad viņas tik vai tā sajūt ziepes un izgrauž caurumu tajā. Vēl nedrīkst atstāt saldumus, jo tad pa nakti atnākot skudras un pie viena varot uzbrukt arī saldumu saimniekiem. Vēl tika brīdināts par pērtiķiem, kuri var mēģināt savākt kaut ko, kas nav piesiets. Mēdz būt arī agresīvi. (Skat attēlu pie dzīvniekiem). Punktu biedinājumiem pielika zaļās čūskas apraksts, kura mēdzot karāties kokos un atgādinot zaru. Lieki piebilst, ka indīga.

Protams, pirmajā mirklī tas viss biedēja. Tā kā šeit rakstu tikai par džungļiem, tad šeit arī  apstāšos, atstājot iespēju Dainai aprakstīt mūsu sajūsmu, skumjas braucot prom un vēlmi atgriezties vēlreiz. Katrā ziņā, lai ceļojums paliktu atmiņā, viss bija noorganizēts ar izcilu meistarību un izdomu.

Vēl viena atkāpe par lodāšanu pa džungļiem. Atsevišķa apraksta cienīga ir kāpšana kalnā pa tumsu, agrā rīta stundā, lai redzētu saullēktu. Kā arī tai sekojoša spirdzinoša rīta pastaiga. Katrā ziņā mani ļoti pagodināja Mika vērtējums, ka Daina viņu pārsteidza ar tekstu (mana interpretācija) “Ja jau mēs te esam uzkāpuši, kāpēc, lai mēs neuzkāptu vēl augstāk un neaizietu pa džungļiem līdz kalna galam, lai apskatītu, kas tur labs notiek.”

Tātad te ir vēl diezgan daudz iespējas rakstīt. Es likšu punktu un iepublicēšu, diemžēl tikai dažas, fotogrāfijas.


















Vakars

Bet tu teici: „ Tas cilvēks tēlo!
Kāpēc  viņš tā runā caur vakaru vēlo?” (I.Ziedonis)

Vakars vēls pats runā. Viņš uzsāk tā nesteidzīgi un nobeidz nesteidzīgi. Bet starp klusumiem ir orķestris pilnā skaļumā. Kā uzvaras sauciens. Kā simfonijas kulminācija, kad visas stīgas saplūst vienā vibrācijā. Tā lielumkārt, viņš jau neko nesaka, bet tas ir pats skaistākais, kad visi saprot, ko tieši viņš nesaka. Runāt virsū ar krāsu un negaidīti, ar maiņu, paņemt savā varā pilnībā un tad liegi, liegi atlaist. Un skaidrs, ka netēlo – nav viņam ne mazākā iemesla to darīt. Un kāpēc lai cilvēks nesarunātos ar vakaru. Un tad nu gan pilnīgi droši, ka abi netēlo …

Mūžībā kaltas ilgas

Vai Tu tikai dejoji
Gaitā līganā
Un mūkiem
Nenotrīsēja ne stīga

Vai tas bija
Skaistums vienaldzīgs
Kad tavs stāvs
Tapa gadsimtos mūžīgs

Vai māja, kā
Neprāta dejā
Apvīta
Ar tavām formām un sejām

Vai tās tikai
Līnijas akmenī vilktas
Vai arī
Neprāta mūžībā kaltas ilgas

J versija

Tā kā bilžu daudzums ir pietiekoši liels, tad atļaušos eksperimenta veidā, nokomentēt Dainas rakstu ar atšķirīgām bildēm. Tātad, vispirms ir jālasa iepriekšējais raksts.

Frankfurte, kurā bieži vien līst.

Karstvīns  skaistās krūzītēs (ar ķīlas naudu) un otras labākās bratwurst desiņas Vācijā. (Pašas labākās protams ir Brēmenes centrālajā laukumā. Sīkāk jautāt Zanei.)

Šanhaja protams ir fantastiska pilsēta.

Šanhajas centrs vakarā. Tā izskatās cilvēks, kurš gribējis un saņēmis “kultūršoku”.

Pekina. Tjaņ-āņ-mina laukums. Ārkārtīgi milzīgā laukuma vidus.

Pieticīgas, bet ļoti garšīgas, vakariņas. (Vistas stilbiņu skrimstaliņas ar lotusa lapām un vēl kaut ko, kaut ko – nepateikšu precīzi, jo dažus hieroglifus nepazinām.)

Garneles un sīpolu gredzentiņi. Ar Tsingtao alu – vienkārši sapnis.

Cilvēki Debesu tempļa parkā, kuri sanākuši svētdienas rītā kopā uzdziedāt dažas tautā iemīļotas ķīniešu dziesmas.

Dainas rakstā pieminēto “meiteņu augstpapēža zābakos” gadījums. Fonā var redzēt, kā varētu izskatīties Lielā Ķīnas mūra sākums.


Hošimina – 35C ēnā. Dainas mēģinājums atrast ēnu, kamēr es fotogrāfēju motociklistu plūsmu (protams stāvot saulē un izbaudot maigas saunas paveidu Vjetnamas gaumē.)

Tā izskatās laimīgā pārdevēja, kura notirgojusi preci par vismaz trīskāršu cenu. Fonā var redzēt demonstratīvu stāvēšanu saulē, jo trīskāršās cenas iegūšana prasa vismaz 20 minūtes intensīvas kaulēšanās, kuru pavada nepārtraukta koķetēšana, smaidīšana, pircēja vēdera glaudīšana (iespējams, tas atkarīgs no vēdera lieluma) un citas ne tik erotiskas, bet iestudētas darbības.  Mēģinājums kaulēties ilgāk var beigties arī ar ķeršanu pie galvas, vaidēšanu, klusāku vai skaļāku lamāšanos, kā arī dzīšanu ārā no tirdzniecības vietas. Tad var saprast, ka šai vietai atbilstoša zemākā cena ir sasniegta. Lai procedūra būtu pilnīga – jāatmet ar roku un jādodas prom, kas netraucē pēc tam atnākt atpakaļ un nopirkt preci samaksājot divreiz vairāk nekā izdevies nokaulēt. Tādā gadījumā teksts, ka 30% ir par preci, bet pārējais tāpēc, ka pārdevēja ļoti labi izskatās, būs īsti vietā un atstās labu iespaidu.

Vakarā vairs nav tik karsts, bet ir daudz varāk motociklisti pat nelielās ieliņās.

Noskaņa diezgan būtiski mainās, kad tiekam pie neaprakstāmi garšīgas pārtikas un pie ekskluzīvas apkalpošanas. Tomēr ne mirkli nedrīkst aizmirst, ka somā ir pase ar vīzām.

Mekongas ekspresis. Upes šķērsošana pusceļā.

Pnompeņa. Centrālais laukums.

Turpinājums sekos.

Kā mēs braucām Kambodžu lūkoties

Rīga – Frankfurte – Šanhaja – Pekina – Šanhaja – Hošimina – Phnom Penh

Varbūt tomēr īstais šī apcerējuma virsrakts būtu – Kā mēs braucām pretī Ziemassvētkiem – jo tieši Ziemssvētku laikā braucām un Ziemassvētku vecītis mūs arī tur satika veselas sešas stundas ātrāk, nekā tad, ja mēs viņu būtu gaidījuši Latvijā.

Kad devāmies ceļā, pašiem vēl nekādas Ziemassvētku izjūtas nebija. Līdz izlidošanai – 13. decembra vakaram – bija jāpaveic vecā gada darbi un jāizpilda gada laikā iekrātie parāddarbi. Tāpēc cerējām, ka Frankfurtes Ziemassvētku tirdziņš ļaus rast īsto svētku gaidīšanas izjūtu.

Ielidojot Frankfurtē, sūtījām īsziņu uz mājām: „Frankfurtē līst. Cerams, ka tas neietekmēs Ziemassvētku tirdziņu un karstvīnu”. Tiešām neietekmēja!!!!

Jau vienos dienā tirdziņš bija pilns ar Ziemassvētkiem vācu stilā: – karstvīns, gardās bratwurst desiņas, cepts kamambērs ar brūklenēm, kartupeļu pankūkas…. Īsta (laukumā augoša) milzīga Ziemassvētku egle ar sarkanām bantītēm, karuselis, daudz skaistu nieciņu un daudz, varbūt no vīna, bet varbūt – no prieka, smaidīgu cilvēku.

Šanhaja

Pamājuši ardievas Eiropai un Ziemassvētkiem vācu izpratnē, pēc aptuveni 12 stundu lidojuma bijām morāli gatavi kultūršokiem, ko mums sniegs Šanhaja. Un tomēr – realitāte bija elpu aizraujoša.

Arī temperatūra Eiropas šī gada Ziemassvētkiem neraksturīga – gaiss dzestrs, ap – 5C (bet sajūta – ap -10).

Visur – lidostā, metro, uz ielām uzraksti gan mandarīnu valodā, gan arī angliski. Laikam jau viņus neskar asimilācijas problēmas. To apstiprina taksists, kurš ne tikai neko nesaprot angliski, bet nesaprot arī arābu ciparus … taču Juris tam jau ir sagatavojies un 5 minūšu attālumā esošo hoteli pusstundas laikā tomēr atrodam.

Vakarā pilsētas centrā, kad viens no mums saņēmis jau kādus 5 – 6 sveicienus: „Zdrastvuj, tovarišč!”, saprotam, ka tas tiešām tiek teikts ar prieku un sajūsmu par to, ka var kādam to pateikt, parādīt, ka prot to izdarīt un arī no patiešām sirsnīgas attieksmes pret lielo kaimiņu tautu.

Centrālajā ielā, kur atrodas visi mums zināmie un arī nezināmi zīmolu veikali, Starbuck un citas „ierastas” lielpilsētu lietas, ir ļoti daudz cilvēku.

Taču, iegriežoties šķērsielās, paveras pavisam cits skats. Ielu tirgotāji, kas kā pēc burvju mājiena visi pēkšņi dodas vienā virzienā, jo, kā izrādās, lēni un cienīgi tuvojas policijas šefs. Sajūta gluži kā Rīgas centrāltirgū „Spirtik, vodočka” rajonā. Mazas ēstuvītes, kur iekšā saucēji stāsta par visideālākajiem ēdieniem. Vienā no tādām arī vakariņojam. Acīmredzami esam nesuši laimi šai ēstuvītei, jo pēc mums te iegriežas vēl divi balto pāri. Tiesa gan, viens pāris garneles loba ar plēves cimdiem rokās. Ar vai bez cimdiem – taču ēdiens ir ārkārtīgi garšīgs!!!

Pekina

Pēc divu stundu lidojuma no Šanhajas nokļūstam pavisam citas krāsas pasaulē.

Dūmakainas debesis, pat skuju koki pelēcīgi brūnganā krāsā. Auksts. Milzīgi debesskrāpji. 8 (un laikam arī vairāk) joslu kustība.  Mašīnas, mašīnas, riteņbraucēji, motociklisti… Pajūgs, kas, neskatoties uz lielo satiksmi, stāv uz galvenās ielas stūra un tirgo mandarīnus. Saules baterijas virs luksofora. Cilvēks ar sarkanu karodziņu, kas stāv pie luksofora un regulē riteņ- un moto-braucēju plūsmu. Šoferis, kurš neko nesaprot, un Juris, kurš piedabū viņu braukt tur, kur mums vajag.

Viesnīca, kas tika izvēlēta ļoti labo atsauksmju dēļ. Vestibilā – dvielītis roku noslaucīšanai un tējas krūze. Dāvana ar zīmogu – istabiņas nosaukumu. Pēcpusdienā saņemam laika prognozi nākošai dienai un cepumiņus no Šefa. No rīta uz durvīm pakārts maisiņš ar rīta avīzi. Kad sadomājam izmantot diegu un adatu no numurā esošā komplekta, izrādās, ka katrā no tur esošajām 5 adatām jau ir ievērts diegs. Un brokastis!!! Laikam tieši tad beidzot noticu, ka esam Ķīnā, nevis filmā, ko apkalpo Gan-bei. Kur nu vēl skats no viesnīcas terases uz Aizliegto pilsētu un Debesu templi. Kontrastam hoteļa apkārtnē esošie hutongi – dzīvojamie mikro rajoni vienkāršajiem cilvēkiem.

Ja pirms tam domāju, ka Romā viss ir milzīgs, tad, nonākot Tjaņaņmiņa laukumā, saprotu, ka esmu kļūdījusies. Milzīgs. Ļoti milzīgs. Pārāk Milzīgs.

Aizliegtā pilsēta. Cilvēku daudzums neaprakstāms. Daudz policistu. Kad nokļūstam dārglietu muzeja un Miera dārza zonā, cilvēku daudzums vairs nav tik liels. Beidzot redzu to, ko biju cerējusi ieraudzīt – dārzi, ēnaini nostūrīši, īpatnējā arhitektūra – jūtos kā Zīda imperatores apartamentos iekļuvusi.

Debesu templis. Kalns virs pilsētas, kur imperators lūdzis Dieviem ražu. Plašums. Parks, kurā, kā jau svētdienas rītā, daudz vienotā mūzkas ritmā dejojošu (vingrojošu?) cilvēku, citviet – dziedošu cilvēku. Viņi dzied gandrīz tik aizrautīgi! Taču, dziesmai beidzoties, visi momentā izklīst.

Iemesls, kāpēc, lidojot uz Hošiminu, metām līkumu un lidojām uz Pekinu, bija ne tikai tas, ka lidojuma kopējās izmaksas samazinājās tajā brīdī, kad tika izmantota šī iespēja, bet galvenokārt tas, ka vēlējāmies apskatīt vienu no Pasaules brīnumiem.

Mūra daļa Badalinga, kur bijām mēs, ir labi atjaunota un tūristu labi apmeklēta. Pēc kādu 7 minūšu brauciena ar pacēlāju paveras tiešām elpu aizraujošs skats (nu labi, labi, dažiem elpa aizrāvās jau pacēlājā…).

Plašums. Kalni. Saule. Dūmaka. Kaut kur tomēr parādās arī zaļa krāsa. Un mūris. Ir ļoti grūti atrast vārdus, kādos izteikt savas izjūtas (un tas atkārtojās vēl daudzās vietās šī brauciena laikā). Skatoties, kā pāri kalniem aizlokās mūris, rodas daudzi jautājumi. Kā kaut kas tāds varēja ienākt prātā 3. gadsimtā pirms mūsu ēras? Un – kā tad varēja panākt, ka šo ideju ne tikai akceptē, bet patiešām arī realizē gadsimtiem, gadu tūkstošiem ilgi? Cik cilvēku šo brīnumu cēluši, cik pa to staigājuši? Un – kāda būtu pasaule tad, ja šī brīnuma nebūtu?

Pārsteidzoši, ka ļoti daudzas meitenes pastaigā pa Lielo Ķīnas mūri devušās ar ausgpapēžu zābakiem kājās. Cilvēki smaidīgi, māj mums, grib kopā nofotografēties. Satiekam arī vairākas klases, kas acīmredzami devušās skolas ekskursijā. Konstatējam, ka arī Lielais Ķīnas mūris ir „gājis līdzi laikam” un kādā ielokā paveras iespēja nobraukt no kalna ar rodeļiem.

Pirms aizraukšanas no Pekinas nobaudījām Pekinas pīli. 

Tā ir garšīga. Taču process, kā tā tiek pasniegta, kā tajā un mūsos noskatījās apkalpojošais personāls, ir vēl interesantāks par pīles garšu.

Hošimina

Hošiminā ielidojām ap 2iem naktī. Temperatūra + 25C! No rīta – daudz augstāka. Cilvēku, vai – pareizāk sakot – motociklu daudzums – neiedomājams!

Satiksmes noteikumi gan vismaz man tā arī palika nesaprotami. Vadu daudzums gar ielu malām – arī neiedomājams. Nez kā viņi tomēr iemanās nodrošināt interneta darbību?

Cilvēki, kā no pastkartēm – smaidīgi, ar neviltotu interesi noskatās mūsos, mēģina pieskarties Jurim un sauc viņu par Happy Buda. Karsts. Spilgta saule. Ļoti maz ēnas.

Kad attopos no pirmā rīta šoka, kas radās no trokšņa un milzīgās satiksmes uz ielām, saprotu, ka man te patīk – ir silti, smaržo garšīgi un galvenais – arī garšo fantastiski!

Beidzot – ceļš uz Phnom Penh

Pēdējos 200 km braucam ar Mekongas ekspresi. Tas patiešām ir diezgan ērts braucamais, kurā cienā ar svaigi ceptām maizītēm, palīdz aizpildīt vīzas lapas un rūpējas par to, lai mēs neaizķertos ne vienā, ne otrā robežpunktā. Iebraucot Kambodžā, tiek noņemti ne tikai pirkstu nospiedumi, vēl tiek izmērīta arī temperatūra. Visu izturam un beidzot esam Kambodžā.

Kad autobuss lēni iebrauc pārpildītā laukumā Pnompeņā, pa logu kāds man kaut ko ļoti sirsnīgi cenšas pateikt. Apmulstu un tad saprotu – tuk-tuk. Tātad – esam klāt!