Mans stāsts par džungļiem un Kepu
Pēc kultūršoka, kas man patiešām iestājās, nonākot Jasmīnu ielejas eko viesnīcā džungļos (jeb – Kambodžas dabas parkā), jo baidīja viss – iespējamie odi un citi mošķīši, neskaidrība par to, kā būs ar gaismu vakarā, ja hotelis darbojas tikai ar saules bateriju saražoto enerģiju; vai baseinā, kurš pats attīrās (un tāpēc ūdens ir zaļā krāsāJ) tiešām var kāpt iekšā un arī citām civilizācijas un arī veselā saprāta raisītām bažām, iestājās atslābuma un pavisam ātri – sajūsmas fāze.
Džungļi mani apbūra ar savām skaņām un debesīm. Sēžot hoteļa amfiteātrī uz ļoti jau nu siltā akmens soliņa, sajutos kā kādreiz bērnībā planetārijā, kad lektors stāstīja par dienvidu puslodē redzamajiem zvaigznājiem. Tikai šoreiz tas bija pa īstam. Skaņas izstāstīt nav iespējams, zvaigznes nofotografēt vislabāk ar actiņām! Ir vērts to izbaudīt. Ja vēl Vecgada vakara sakarā amfiteātrī džungļu skaņas tiek papildinātas ar džezu izcilas franču dziedātājas izpildījumā un vīna glāzi, tad patiešām – tās ir nekur vēl neizjustas izjūtas. Tieši šo sajūtu, arī brīnišķo saulrietu un gardo ēdienu (ar svaigo piparu mērcīti!) dēļ labprāt nokļūtu Kepā vēl un vēl.
Ceļš uz Vjetnamu
Arī ceļš uz Vjetnamu jāsaista ar kultūršoku. Vispirms jau – mūsu – eiropiešu uzskats par to, kas ir tuvu un kas ir tālu. Nez vai mums ienāktu prātā, ka tepat no Saulkrastiem ātri aizbrauksim līdz Kaļiņingradai – tas taču ir tepat, vienas jūras piekrastē. Katrā ziņā, kad 7os devāmies prom no sava džungļu hoteļa, saņemot līdzi gardas brokastu maizītes, mums nebija ne jausmas, ka tās vajadzētu sataupīt arī pusdienām un vakariņām, ka ceļš noslēgsies apmēram ap 11iem vakarā, jo, lai gan mēs devāmies uz citu valsti – bet tepat jau, netālu. Jāsaka, ka tūrisma firmai, kas organizēja šo mūsu pārbraucienu, arī nebija vienota priekšstata, cik brauciens būs ilgs, un, laikam jau arī par to, kā tas īsti notiek.
Sākās viss ļoti jauki, jo mūs četrus un vēl trīs baltos (jaunu sievieti no Holandes, kas viena apceļo Āziju un angļu pāri) iesēdināja busiņā un teica, ka busiņa vadītājs un palīgs nogādās mūs līdz Kambodžas robežai. Vjetnamas pusē mūs sagaidīs citi cilvēki, kas iesēdinās mūs autobusā uz Hošeminu (kas mūsu prātos nozīmēja vismaz Mekongas ekspresi ar bulciņām un ūdens pudelītēm, par sēdvietām un tualeti jau nemaz nerunājot). Jo cilvēks jau pie visa ļoti ātri pierod.
No Kepas līdz Vjetnamas robežai braucām neilgi, priecājāmies par sāls laukiem un interesantajiem skatiem jūras piekrastē.
Robeža starp Kambodžu un Vjetnamu
Kambodžas robežas pusē izpildām kādas formalitātes, samaksājam katrs pa dolāram policijai (tā teica busiņa vadītāji un apstiprināja arī tūrisma firmas pārstāvji – ja viņi saka, tad jāmaksā). Tad dodamies uz Vjetnamu.
Sajūtas – kā skatoties vecu filmu par to, kā meksikāņi, visu savu iedzīvi sakraujot koferīšos, lielā saulē kājām pa smilšainu ceļu dodas uz Ameriku. Tikai šoreiz tie meksikāņi bijām mēs. Neitrālā zona ir kādus 300 -500 m garš, saules nokarsēts smilšains ceļš, kas savieno abas valstis, bet abās pusēs ceļam atrodas fantastiski, īsti Lasvegasas stilā veidoti spēļu nami (abās valstīs azartspēles ir aizliegtas). Varat tikai iedomāties, cik ļoti to visu gribējās iemūžināt!
Vjetnamas pusē mūs sagaidīja kārtējās formalitātes – vajadzēja uzrakstīt, ka esam veseli. Ierēdnis lika par to katram samaksāt – nu protams!- vienu dolāru. Tā kā mums bija beigušās viendolāru rezerves, piedāvājām 4 $ vietā 20$ banknoti. Izrādījās, ka ierēdnim nav ko izdot (lieki piebilst – nav arī nekādas kvīts, ko izdot par šo dolāru saņemšanuJ). Labi, ka mums izlīdzēja holandiete, kurai bija 5$ banknote.
Ceļš uz Hošeminu
Vīrietis melnās drēbēs, kurš cenšas paņemt manu koferi un ielikt savā melnajā mašīnā. Izrādās – mums visiem jāsēžas tajā un jābrauc (vīrietis nerunā angliski). Braucam. Mašīna laba. Saku – nu labi, ja mūs nolaupa, tad vismaz visus četrus kopā.
Pilsētiņa, kafejnīca, tur jau priekšā holandiete. Uzzinām, ka tūlīt būs autobuss. Un tad atkal kāds ņem manu koferi, ar pirkstiem rāda, kur jāiet. Autobusā aktīva meitene (atbildīgā par kārtību), kas tajā jau sēdošos pasažierus optimizē un iesēdina arī mūs. Bez šoferīša autobusam ir arī iekšā krāvējs jeb saucējs. It kā jau vietas pietiek, bet ir ļoti maz vietas kājām (pat manām). Autobuss neliels, kādas 20 sēdvietas. Uzskatām, ka mums iekāpjot, tas jau ir pilns.
Tad, kad pasažieru optimizēšana ir notikusi vēl vairākas reizes un autobusā saskaitām jau 32 cilvēkus (jo meitenei – optimizētājai ir rezerves mazie bērnu plastmasas beņķīši), vēl autobusā iekāpj vismaz 5-6 cilvēki (saskaitīt vairs nav iespējams). Saucējs praktiski visu ceļu stāv durvīs un tad, ja uz ceļa parādās riteņbraucēji, gājēji vai lēnāki mocīšbraucēji, sauc viņiem, lai griež ceļu.
Pēdējie baltie, ko iesēdina (uz stabilajiem krēsliem, optimizējot vietējos braucējus), stāsta, ka nokāpuši no kuģa un laipnajiem cilvēkiem ostā jautājuši, kā nokļūt uz Hošeminu. Tad no viņiem paņemti daži $ un viņi iesēdināti jaukā melnā mašīnā. Viņi esot bijuši pārliecināti, ka viņus ved uz tūrisma biroju. Pāris ļoti satraukts un grib zināt, kur mūs tagad ved, kad būs birojs un cik par to liks maksāt. Varam tikai pateikt, ka mums arī nav nekādu biļešu. Un, ka ceram, ka mūs taču kaut kur beidzot iesēdinās autobusā… Vai vēl labāk – ka Hošemina drīz jau būs klāt. Diemžēl – tas tik drīz tomēr nenotiek.
Kad ap 13iem tuvojāmies kādai lielai pilsētai, šosejas krustojumā ar vietējas nozīmes ceļu autobuss apstājas un meitene optimizētāja baltajai sievietei gados, kas arī ceļo viena, rāda, ka viņai jākāpj ārā. Sieviete nepiekrīt (jo tas ir nekurienē…). Taču, ieraudzījusi, ka viņas koferis no autobusa jumta jau ir nocelts, sieviete tomēr dodas ārā. Tajā pašā laikā piebrauc motocikls, sieviete ar visu koferi tiek uzsēdināta uz tā un acīmredzot tiek vesta uz pasūtīto galamērķi.
Pilsētā mums tiek rādīts, ka jāpārsēžas uz citu, mazliet mazāku busiņu, kur kājām vietas patiešām ir vēl mazāk. Meitene-optimizētāja paspēj arī mums parādīt, ka jaunais busiņš brauks uz Hošeminu un, ka mums nevajag maksāt.
Arī šajā busiņā ir šofera palīgs, kas mēģina optimizēt Juri un no priekšējā sēdekļa pārsēdināt uz beigām. Taču mēs neļaujamies.
Tā, braucot pa šauro šoseju gar kanāliem un upēm, šķērsojot upes pa tiltiem un ar prāmjiem, apraucot žāvēšanai izliktos rīsu un malkas (?) paklājus, sasniedzam ātrgaitas šoseju. Neilgi pirms 8iem (vakarā) esam Hošeminā, kas gan nav gluži mūsu brauciena galamērķis, jo hotelis mums rezervēts iecienītā atpūtas vietā pie jūras netālu no galvaspilsētas.
Mans stāsts par garo ceļu no Kepas līdz Vjetnamai sanāca diezgan garš.
Gribu teikt, ka visu ceļu, neskatoties uz sāpošajām kājām, ļoti priecājos par to, ko redzu pa logu. Jutos kā Discovery raidījumā, ko vēl pavada saucēja klaigāšana, mašīnu siglnāli, kuģu skaņas un tik neparastās smaržas.
Viss bija kā filmā – mājiņas gan kanālu malām uz ūdens, cilvēki ar vjetnamiešu cepurītēm galvās, rīsu paklāji, ļoti straujās upes, īpatnējie kuģīši kravu pārvadāšanai, perpendikulārie kanāli. Skaisti. Interesanti.
Un – lai gan diezgan sāpīgi, bet ap 22iem nokļuvām Vung Tau, kur bijām paredzējuši sagaidīt 2012. gadu.
Kur bijām? 